Lūqā 6

sabat ke bāre meṅ savāl

1ek din īsā anāj ke khetoṅ meṅ se guzar rahā thā. chalte chalte us ke shāgird anāj kī bāleṅ toṛne aur apne hāthoṅ se mal kar khāne lage. sabat kā din thā. 2yah dekh kar kuchh farīsiyoṅ ne kahā, “tum yah kyūṅ kar rahe ho? sabat ke din aisā karnā manā hai.”

3īsā ne javāb diyā, “kyā tum ne kabhī nahīṅ paṛhā ki dāūd ne kyā kiyā jab use aur us ke sāthiyoṅ ko bhūk lagī thī? 4vah allāh ke ghar meṅ dāḵẖil huā aur rabb ke liye maḵẖsūsashudā roṭiyāṅ le kar khāīṅ, agarchi sirf imāmoṅ ko inheṅ khāne kī ijāzat hai. aur us ne apne sāthiyoṅ ko bhī yah roṭiyāṅ khilāīṅ.” 5phir īsā ne un se kahā, “ibn-e-ādam sabat kā mālik hai.”

sūkhe hāth kī shifā

6sabat ke ek aur din īsā ibādatḵẖāne meṅ jā kar sikhāne lagā. vahāṅ ek ādmī thā jis kā dahanā hāth sūkhā huā thā. 7sharīat ke ālim aur farīsī baṛe ġaur se dekh rahe the ki kyā īsā is ādmī ko āj bhī shifā degā? kyūṅki vah us par ilzām lagāne kā koī bahānā ḍhūṅḍ rahe the. 8lekin īsā ne un kī soch ko jān liyā aur us sūkhe hāth vāle ādmī se kahā, “uṭh, darmiyān meṅ khaṛā ho.” chunāṅche vah ādmī khaṛā huā. 9phir īsā ne un se pūchhā, “mujhe batāo, sharīat hameṅ sabat ke din kyā karne kī ijāzat detī hai, nek kām karne kī yā ġalat kām karne kī, kisī kī jān bachāne kī yā use tabāh karne kī?” 10vah ḵẖāmosh ho kar apne ird-gird ke tamām logoṅ kī taraf dekhne lagā. phir us ne kahā, “apnā hāth āge baṛhā.” us ne aisā kiyā to us kā hāth bahāl ho gayā.

11lekin vah āpe meṅ na rahe aur ek dūsre se bāt karne lage ki ham īsā se kis tarah nipaṭ sakte haiṅ?

īsā bārah rasūloṅ ko muqarrar kartā hai

12un hī dinoṅ meṅ īsā nikal kar duā karne ke liye pahāṛ par chaṛh gayā. duā karte karte pūrī rāt guzar gaī. 13phir us ne apne shāgirdoṅ ko apne pās bulā kar un meṅ se bārah ko chun liyā, jinheṅ us ne apne rasūl muqarrar kiyā. un ke nām yah haiṅ : 14shamāūn jis kā laqab us ne patras rakhā, us kā bhāī andriyās, yāqūb, yūhannā, filippus, baratulmāī, 15mattī, tomā, yāqūb bin halfaī, shamāūn mujāhid, 16yahūdāh bin yāqūb aur yahūdāh iskariyotī jis ne bād meṅ use dushman ke havāle kar diyā.

īsā tālīm aur shifā detā hai

17phir vah un ke sāth pahāṛ se utar kar ek khule aur hamvār maidān meṅ khaṛā huā. vahāṅ shāgirdoṅ kī baṛī tādād ne use gher liyā. sāth hī bahut se log yahūdiyā, yarūshalam aur sūr aur saidā ke sāhilī ilāqe se 18us kī tālīm sunne aur bīmāriyoṅ se shifā pāne ke liye āe the. aur jinheṅ badruheṅ taṅg kar rahī thīṅ unheṅ bhī shifā milī. 19tamām log use chhūne kī koshish kar rahe the, kyūṅki us meṅ se quvvat nikal kar sab ko shifā de rahī thī.

kaun mubārak hai?

20phir īsā ne apne shāgirdoṅ kī taraf dekh kar kahā,

“mubārak ho tum jo zarūratmand ho,

kyūṅki allāh kī bādshāhī tum ko hī hāsil hai.

21mubārak ho tum jo is vaqt bhūke ho,

kyūṅki ser ho jāoge.

mubārak ho tum jo is vaqt rote ho,

kyūṅki ḵẖushī se haṅsoge.

22mubārak ho tum jab log is liye tum se nafrat karte aur tumhārā huqqā-pānī band karte haiṅ ki tum ibn-e-ādam ke pairokār ban gae ho. hāṅ, mubārak ho tum jab vah isī vajah se tumheṅ lān-tān karte aur tumhārī badnāmī karte haiṅ. 23jab vah aisā karte haiṅ to shādmān ho kar ḵẖushī se nācho, kyūṅki āsmān par tum ko baṛā ajr milegā. un ke bāpdādā ne yahī sulūk nabiyoṅ ke sāth kiyā thā.

24magar tum par afsos jo ab daulatmand ho,

kyūṅki tumhārā sukūn yahīṅ ḵẖatm ho jāegā.

25tum par afsos jo is vaqt ḵẖūb ser ho,

kyūṅki bād meṅ tum bhūke hoge.

tum par afsos jo ab haṅs rahe ho,

kyūṅki ek vaqt āegā ki ro ro kar mātam karoge.

26tum par afsos jin kī tamām log tārīf karte haiṅ, kyūṅki un ke bāpdādā ne yahī sulūk jhūṭe nabiyoṅ ke sāth kiyā thā.

apne dushmanoṅ se muhabbat rakhnā

27lekin tum ko jo sun rahe ho maiṅ yah batātā hūṅ, apne dushmanoṅ se muhabbat rakho, aur un se bhalāī karo jo tum se nafrat karte haiṅ. 28jo tum par lānat karte haiṅ unheṅ barkat do, aur jo tum se burā sulūk karte haiṅ un ke liye duā karo. 29agar koī tumhāre ek gāl par thappaṛ māre to use dūsrā gāl bhī pesh kar do. isī tarah agar koī tumhārī chādar chhīn le to use qamīs lene se bhī na roko. 30jo bhī tum se kuchh māṅgtā hai use do. aur jis ne tum se kuchh liyā hai us se use vāpas dene kā taqāzā na karo. 31logoṅ ke sāth vaisā sulūk karo jaisā tum chāhate ho ki vah tumhāre sāth kareṅ.

32agar tum sirf un hī se muhabbat karo jo tum se karte haiṅ to is meṅ tumhārī kyā ḵẖās meharbānī hogī? gunāhgār bhī aisā hī karte haiṅ. 33aur agar tum sirf un hī se bhalāī karo jo tum se bhalāī karte haiṅ to is meṅ tumhārī kyā ḵẖās meharbānī hogī? gunāhgār bhī aisā hī karte haiṅ. 34isī tarah agar tum sirf un hī ko udhār do jin ke bāre meṅ tumheṅ andāzā hai ki vah vāpas kar deṅge to is meṅ tumhārī kyā ḵẖās meharbānī hogī? gunāhgār bhī gunāhgāroṅ ko udhār dete haiṅ jab unheṅ sab kuchh vāpas milne kā yaqīn hotā hai. 35nahīṅ, apne dushmanoṅ se muhabbat karo aur un hī se bhalāī karo. unheṅ udhār do jin ke bāre meṅ tumheṅ vāpas milne kī ummīd nahīṅ hai. phir tum ko baṛā ajr milegā aur tum allāh t’ālā ke farzand sābit hoge, kyūṅki vah bhī nāshukroṅ aur bure logoṅ par nekī kā izhār kartā hai. 36lāzim hai ki tum rahamdil ho kyūṅki tumhārā bāp bhī rahamdil hai.

munsif na bannā

37dūsroṅ kī adālat na karnā to tumhārī bhī adālat nahīṅ kī jāegī. dūsroṅ ko mujrim qarār na denā to tum ko bhī mujrim qarār nahīṅ diyā jāegā. muāf karo to tum ko bhī muāf kar diyā jāegā. 38do to tum ko bhī diyā jāegā. hāṅ, jis hisāb se tum ne diyā usī hisāb se tum ko diyā jāegā, balki paimānā dabā dabā aur hilā hilā kar aur labrez karke tumhārī jholī meṅ ḍāl diyā jāegā. kyūṅki jis paimāne se tum nāpte ho usī se tumhāre liye nāpā jāegā.”

39phir īsā ne yah misāl pesh kī. “kyā ek aṅdhā dūsre aṅdhe kī rāhanumāī kar saktā hai? hargiz nahīṅ! agar vah aisā kare to donoṅ gaṛhe meṅ gir jāeṅge. 40shāgird apne ustād se baṛā nahīṅ hotā balki jab use pūrī ṭreniṅg milī ho to vah apne ustād hī kī mānind hogā.

41tū kyūṅ ġaur se apne bhāī kī āṅkh meṅ paṛe tinke par nazar kartā hai jabki tujhe vah shahatīr nazar nahīṅ ātā jo terī apnī āṅkh meṅ hai? 42tū kyūṅkar apne bhāī se kah saktā hai, ‘bhāī, ṭhaharo, mujhe tumhārī āṅkh meṅ paṛā tinkā nikālne do’ jabki tujhe apnī āṅkh kā shahatīr nazar nahīṅ ātā? riyākār! pahale apnī āṅkh ke shahatīr ko nikāl. tab hī tujhe bhāī kā tinkā sāf nazar āegā aur tū use acchhī tarah se dekh kar nikāl sakegā.

daraḵẖt us ke phal se pahachānā jātā hai

43na acchhā daraḵẖt ḵẖarāb phal lātā hai, na ḵẖarāb daraḵẖt acchhā phal. 44har qism kā daraḵẖt us ke phal se pahachānā jātā hai. ḵẖārdār jhāṛiyoṅ se anjīr yā aṅgūr nahīṅ toṛe jāte. 45nek shaḵẖs kā acchhā phal us ke dil ke acchhe ḵẖazāne se nikaltā hai jabki bure shaḵẖs kā ḵẖarāb phal us ke dil kī burāī se nikaltā hai. kyūṅki jis chīz se dil bharā hotā hai vahī chhalak kar muṅh se nikaltī hai.

do qism ke makān

46tum kyūṅ mujhe ‘ḵẖudāvand, ḵẖudāvand’ kah kar pukārte ho? merī bāt par to tum amal nahīṅ karte. 47lekin maiṅ tum ko batātā hūṅ ki vah shaḵẖs kis kī mānind hai jo mere pās ā kar merī bāt sun letā aur us par amal kartā hai. 48vah us ādmī kī mānind hai jis ne apnā makān banāne ke liye gaharī bunyād kī khudāī karvāī. khod khod kar vah chaṭān tak pahuṅch gayā. usī par us ne makān kī bunyād rakhī. makān mukammal huā to ek din sailāb āyā. zor se bahatā huā pānī makān se ṭakrāyā, lekin vah use hilā na sakā kyūṅki vah mazbūtī se banāyā gayā thā. 49lekin jo merī bāt suntā aur us par amal nahīṅ kartā vah us shaḵẖs kī mānind hai jis ne apnā makān bunyād ke baġair zamīn par hī tāmīr kiyā. jūṅ hī zor se bahatā huā pānī us se ṭakrāyā to vah gir gayā aur sarāsar tabāh ho gayā.”