Āmāl 11
yarūshalam kī jamāat meṅ patras kī riporṭ
1yah ḵẖabar rasūloṅ aur yahūdiyā ke bāqī bhāiyoṅ tak pahuṅchī ki ġairyahūdiyoṅ ne bhī allāh kā kalām qabūl kiyā hai. 2chunāṅche jab patras yarūshalam vāpas āyā to yahūdī īmāndār us par etirāz karne lage, 3“āp ġairyahūdiyoṅ ke ghar meṅ gae aur un ke sāth khānā bhī khāyā.” 4phir patras ne un ke sāmne tartīb se sab kuchh bayān kiyā jo huā thā.
5“maiṅ yāfā shahar meṅ duā kar rahā thā ki vajd kī hālat meṅ ā kar royā dekhī. āsmān se ek chīz zamīn par utar rahī hai, katān kī baṛī chādar jaisī jo apne chāroṅ konoṅ se utārī jā rahī hai. utartī utartī vah mujh tak pahuṅch gaī. 6jab maiṅ ne ġaur se dekhā to patā chalā ki us meṅ tamām qism ke jānvar haiṅ : chār pāoṅ vāle, reṅgne vāle aur parinde. 7phir ek āvāz mujh se muḵẖātib huī, ‘patras, uṭh! kuchh zabah karke khā!’ 8maiṅ ne etirāz kiyā, ‘hargiz nahīṅ, ḵẖudāvand, maiṅ ne kabhī bhī harām yā nāpāk khānā nahīṅ khāyā.’ 9lekin yah āvāz dubārā mujh se hamkalām huī, ‘jo kuchh allāh ne pāk kar diyā hai use nāpāk qarār na de.’ 10tīn martabā aisā huā, phir chādar ko jānvaroṅ samet vāpas āsmān par uṭhā liyā gayā. 11usī vaqt tīn ādmī us ghar ke sāmne ruk gae jahāṅ maiṅ ṭhaharā huā thā. unheṅ qaisriyā se mere pās bhejā gayā thā. 12rūh-ul-quds ne mujhe batāyā ki maiṅ baġair jhijke un ke sāth chalā jāūṅ. yah mere chhah bhāī bhī mere sāth gae. ham ravānā ho kar us ādmī ke ghar meṅ dāḵẖil hue jis ne mujhe bulāyā thā. 13us ne hameṅ batāyā ki ek farishtā ghar meṅ us par zāhir huā thā jis ne use kahā thā, ‘kisī ko yāfā bhej kar shamāūn ko bulā lo jo patras kahalātā hai. 14us ke pās vah paiġām hai jis ke zarīe tum apne pūre gharāne samet najāt pāoge.’ 15jab maiṅ vahāṅ bolne lagā to rūh-ul-quds un par nāzil huā, bilkul usī tarah jis tarah vah shurū meṅ ham par huā thā. 16phir mujhe vah bāt yād āī jo ḵẖudāvand ne kahī thī, ‘yahayā ne tum ko pānī se baptismā diyā, lekin tumheṅ rūh-ul-quds se baptismā diyā jāegā.’ 17allāh ne unheṅ vahī nemat dī jo us ne hameṅ bhī dī thī jo ḵẖudāvand īsā masīh par īmān lāe the. to phir maiṅ kaun thā ki allāh ko roktā?”
18patras kī yah bāteṅ sun kar yarūshalam ke īmāndār etirāz karne se bāz āe aur allāh kī tamjīd karne lage. unhoṅ ne kahā, “to is kā matlab hai ki allāh ne ġairyahūdiyoṅ ko bhī taubā karne aur abdī zindagī pāne kā mauqā diyā hai.”
antākiyā meṅ jamāat
19jo īmāndār stifanus kī maut ke bād kī īzārasānī se bikhar gae the vah fenīke, qubrus aur antākiyā tak pahuṅch gae. jahāṅ bhī vah jāte vahāṅ allāh kā paiġām sunāte alabattā sirf yahūdiyoṅ ko. 20lekin un meṅ se kuren aur qubrus ke kuchh ādmī antākiyā shahar jā kar yūnāniyoṅ ko bhī ḵẖudāvand īsā ke bāre meṅ ḵẖushḵẖabarī sunāne lage. 21ḵẖudāvand kī qudrat un ke sāth thī, aur bahut se logoṅ ne īmān lā kar ḵẖudāvand kī taraf rujū kiyā. 22is kī ḵẖabar yarūshalam kī jamāat tak pahuṅch gaī to unhoṅ ne barnabās ko antākiyā bhej diyā. 23jab vah vahāṅ pahuṅchā aur dekhā ki allāh ke fazl se kyā kuchh huā hai to vah ḵẖush huā. us ne un sab kī hausalāafzāī kī ki vah pūrī lagan se ḵẖudāvand ke sāth lipṭe raheṅ. 24barnabās nek ādmī thā jo rūh-ul-quds aur īmān se māmūr thā. chunāṅche us vaqt bahut se log ḵẖudāvand kī jamāat meṅ shāmil hue.
25is ke bād vah sāūl kī talāsh meṅ tarsus chalā gayā. 26jab use milā to vah use antākiyā le āyā. vahāṅ vah donoṅ ek pūre sāl tak jamāat meṅ shāmil hote aur bahut se logoṅ ko sikhāte rahe. antākiyā pahalā maqām thā jahāṅ īmāndār masīhī kahalāne lage.
27un dinoṅ kuchh nabī yarūshalam se ā kar antākiyā pahuṅch gae. 28ek kā nām agbus thā. vah khaṛā huā aur rūh-ul-quds kī mārifat peshgoī kī ki rom kī pūrī mamlakat meṅ saḵẖt kāl paṛegā. (yah bāt us vaqt pūrī huī jab shahanshāh klaudiyus kī hukūmat thī.) 29agbus kī bāt sun kar antākiyā ke shāgirdoṅ ne faislā kiyā ki ham meṅ se har ek apnī mālī gunjāish ke mutābiq kuchh de tāki use yahūdiyā meṅ rahane vāle bhāiyoṅ kī imdād ke liye bhejā jā sake. 30unhoṅ ne apne is hadie ko barnabās aur sāūl ke sapurd karke vahāṅ ke buzurgoṅ ko bhej diyā.