Āmāl 28
jazīrā-e-milite meṅ
1tūfān se bachne par hameṅ mālūm huā ki jazīre kā nām milite hai. 2maqāmī logoṅ ne hameṅ ġairmāmūlī meharbānī dikhāī. unhoṅ ne āg jalā kar hamārā istiqbāl kiyā, kyūṅki bārish shurū ho chukī thī aur ṭhaṅḍ thī. 3paulus ne bhī lakṛī kā ḍher jamā kiyā. lekin jūṅ hī us ne use āg meṅ phaiṅkā ek zaharīlā sāṁp āg kī tapish se bhāg kar nikal āyā aur paulus ke hāth se chimaṭ kar use ḍas liyā. 4maqāmī logoṅ ne sāṁp ko paulus ke hāth se lage dekhā to ek dūsre se kahane lage, “yah ādmī zarūr qātil hogā. go yah samundar se bach gayā, lekin insāf kī devī ise jīne nahīṅ detī.” 5lekin paulus ne sāṁp ko jhaṭak kar āg meṅ phaiṅk diyā, aur sāṁp kā koī burā asar us par na huā. 6log is intizār meṅ rahe ki vah sūj jāe yā achānak gir paṛe, lekin kāfī der ke bād bhī kuchh na huā. is par unhoṅ ne apnā ḵẖayāl badal kar use devtā qarār diyā.
7qarīb hī jazīre ke sab se baṛe ādmī kī zamīneṅ thīṅ. us kā nām publiyus thā. us ne apne ghar meṅ hamārā istiqbāl kiyā aur tīn din tak hamārī ḵẖūb mehamān-navāzī kī. 8us kā bāp bīmār paṛā thā, vah buḵẖār aur pechish ke marz meṅ mubtalā thā. paulus us ke kamre meṅ gayā, us ke liye duā kī aur apne hāth us par rakh die. is par marīz ko shifā milī. 9jab yah huā to jazīre ke bāqī tamām marīzoṅ ne paulus ke pās ā kar shifā pāī. 10natīje meṅ unhoṅ ne kaī tarah se hamārī izzat kī. aur jab ravānā hone kā vaqt ā gayā to unhoṅ ne hameṅ vah sab kuchh muhayyā kiyā jo safar ke liye darkār thā.
jazīrā-e-milite se rom tak
11jazīre par tīn māh guzar gae. phir ham ek jahāz par savār hue jo sardiyoṅ ke mausam ke liye vahāṅ ṭhahar gayā thā. yah jahāz iskandariyā kā thā aur us ke māthe par juṛvāṅ devtāoṅ ‘kāsṭar’ aur ‘polluks’ kī mūrat nasab thī. ham vahāṅ se ruḵẖsat ho kar 12surkūsā shahar pahuṅche. tīn din ke bād 13ham vahāṅ se regiyum shahar gae jahāṅ ham sirf ek din ṭhahare. phir junūb se havā uṭhī, is liye ham agle din putiyolī pahuṅche. 14is shahar meṅ hamārī mulāqāt kuchh bhāiyoṅ se huī. unhoṅ ne hameṅ apne pās ek haftā rahane kī dāvat dī. yūṅ ham rom pahuṅch gae. 15rom ke bhāiyoṅ ne hamāre bāre meṅ sun rakhā thā, aur kuchh hamārā istiqbāl karne ke liye qasbā banām appiyus ke chauk tak āe jabki kuchh sirf ‘tīn-sarāy’ tak ā sake. unheṅ dekh kar paulus ne allāh kā shukr kiyā aur nayā hauslā pāyā.
rom meṅ
16hamāre rom meṅ pahuṅchne par paulus ko apne kirāe ke makān meṅ rahane kī ijāzat milī, go ek faujī us kī paharādārī karne ke liye us ke sāth rahā.
17tīn din guzar gae to paulus ne yahūdī rāhanumāoṅ ko bulāyā. jab vah jamā hue to us ne un se kahā, “bhāiyo, mujhe yarūshalam meṅ giriftār karke romiyoṅ ke havāle kar diyā gayā hālāṅki maiṅ ne apnī qaum yā apne bāpdādā ke rasm-o-rivāj ke ḵẖilāf kuchh nahīṅ kiyā thā. 18romī merā jāizā le kar mujhe rihā karnā chāhate the, kyūṅki unheṅ mujhe sazā-e-maut dene kā koī sabab na milā thā. 19lekin yahūdiyoṅ ne etirāz kiyā aur yūṅ mujhe shahanshāh se apīl karne par majbūr kar diyā gayā, go merā yah irādā nahīṅ hai ki maiṅ apnī qaum par koī ilzām lagāūṅ. 20maiṅ ne is liye āp ko bulāyā tāki āp se miloṅ aur guftagu karūṅ. maiṅ us shaḵẖs kī ḵẖātir in zanjīroṅ se jakṛā huā hūṅ jis ke āne kī ummīd isrāīl rakhtā hai.”
21yahūdiyoṅ ne use javāb diyā, “hameṅ yahūdiyā se āp ke bāre meṅ koī bhī ḵẖat nahīṅ milā. aur jitne bhāī vahāṅ se āe haiṅ un meṅ se ek ne bhī āp ke bāre meṅ na to koī manfī riporṭ dī na koī burī bāt batāī. 22lekin ham āp se sunnā chāhate haiṅ ki āp ke ḵẖayālāt kyā haiṅ, kyūṅki ham itnā jānte haiṅ ki har jagah log is firqe ke ḵẖilāf bāteṅ kar rahe haiṅ.”
23chunāṅche unhoṅ ne milne kā ek din muqarrar kiyā. jab yahūdī dubārā us jagah āe jahāṅ paulus rahatā thā to un kī tādād bahut ziyādā thī. subah se le kar shām tak us ne allāh kī bādshāhī bayān kī aur us kī gavāhī dī. us ne unheṅ mūsā kī sharīat aur nabiyoṅ ke havālājāt pesh kar karke īsā ke bāre meṅ qāil karne kī koshish kī. 24kuchh to qāil ho gae, lekin bāqī īmān na lāe. 25un meṅ nāittifāqī paidā huī to vah chale gae. jab vah jāne lage to paulus ne un se kahā, “rūh-ul-quds ne yasāyāh nabī kī mārifat āp ke bāpdādā se ṭhīk kahā ki
26jā, is qaum ko batā, ‘tum apne kānoṅ se sunoge
magar kuchh nahīṅ samjhoge,
tum apnī āṅkhoṅ se dekhoge
magar kuchh nahīṅ jānoge.
27kyūṅki is qaum kā dil behiss ho gayā hai.
vah mushkil se apne kānoṅ se sunte haiṅ,
unhoṅ ne apnī āṅkhoṅ ko band kar rakhā hai,
aisā na ho ki vah apnī āṅkhoṅ se dekheṅ,
apne kānoṅ se suneṅ,
apne dil se samjheṅ,
merī taraf rujū kareṅ
aur maiṅ unheṅ shifā dūṅ’.”
28paulus ne apnī bāt in alfāz se ḵẖatm kī, “ab jān leṅ ki allāh kī taraf se yah najāt ġairyahūdiyoṅ ko bhī pesh kī gaī hai aur vah suneṅge bhī!”
29[jab us ne yah kahā to yahūdī āpas meṅ bahs-mubāhasā karte hue chale gae.]
30paulus pūre do sāl apne kirāe ke ghar meṅ rahā. jo bhī us ke pās āyā us kā us ne istiqbāl karke 31dilerī se allāh kī bādshāhī kī munādī kī aur ḵẖudāvand īsā masīh kī tālīm dī. aur kisī ne mudāḵẖalat na kī.