Paidāish 42
yūsuf ke bhāī misr meṅ
1jab yāqūb ko mālūm huā ki misr meṅ anāj hai to us ne apne beṭoṅ se kahā, “tum kyūṅ ek dūsre kā muṅh takte ho? 2sunā hai ki misr meṅ anāj hai. vahāṅ jā kar hamāre liye kuchh ḵẖarīd lāo tāki ham bhūke na mareṅ.”
3tab yūsuf ke das bhāī anāj ḵẖarīdne ke liye misr gae. 4lekin yāqūb ne yūsuf ke sage bhāī binyamīn ko sāth na bhejā, kyūṅki us ne kahā, “aisā na ho ki use jānī nuqsān pahuṅche.” 5yūṅ yāqūb ke beṭe bahut sāre aur logoṅ ke sāth misr gae, kyūṅki mulk-e-kan’ān bhī kāl kī girift meṅ thā.
6yūsuf misr ke hākim kī haisiyat se logoṅ ko anāj bechatā thā, is liye us ke bhāī ā kar us ke sāmne muṅh ke bal jhuk gae. 7jab yūsuf ne apne bhāiyoṅ ko dekhā to us ne unheṅ pahachān liyā lekin aisā kiyā jaisā un se nāvāqif ho aur saḵẖtī se un se bāt kī, “tum kahāṅ se āe ho?” unhoṅ ne javāb diyā, “ham mulk-e-kan’ān se anāj ḵẖarīdne ke liye āe haiṅ.” 8go yūsuf ne apne bhāiyoṅ ko pahachān liyā, lekin unhoṅ ne use na pahachānā. 9use vah ḵẖwāb yād āe jo us ne un ke bāre meṅ dekhe the. us ne kahā, “tum jāsūs ho. tum yah dekhne āe ho ki hamārā mulk kin kin jagahoṅ par ġairmahfūz hai.”
10unhoṅ ne kahā, “janāb, hargiz nahīṅ. āp ke ġulām ġallā ḵẖarīdne āe haiṅ. 11ham sab ek hī mard ke beṭe haiṅ. āp ke ḵẖādim sharīf log haiṅ, jāsūs nahīṅ haiṅ.” 12lekin yūsuf ne isrār kiyā, “nahīṅ, tum dekhne āe ho ki hamārā mulk kin kin jagahoṅ par ġairmahfūz hai.”
13unhoṅ ne arz kī, “āp ke ḵẖādim kul bārah bhāī haiṅ. ham ek hī ādmī ke beṭe haiṅ jo kan’ān meṅ rahatā hai. sab se chhoṭā bhāī is vaqt hamāre bāp ke pās hai jabki ek mar gayā hai.” 14lekin yūsuf ne apnā ilzām duharāyā, “aisā hī hai jaisā maiṅ ne kahā hai ki tum jāsūs ho. 15maiṅ tumhārī bāteṅ jāṅch lūṅgā. firaaun kī hayāt kī qasam, pahale tumhārā sab se chhoṭā bhāī āe, varnā tum is jagah se kabhī nahīṅ jā sakoge. 16ek bhāī ko use lāne ke liye bhej do. bāqī sab yahāṅ giriftār raheṅge. phir patā chalegā ki tumhārī bāteṅ sacch haiṅ ki nahīṅ. agar nahīṅ to firaaun kī hayāt kī qasam, is kā matlab yah hogā ki tum jāsūs ho.”
17yah kah kar yūsuf ne unheṅ tīn din ke liye qaidḵẖāne meṅ ḍāl diyā. 18tīsre din us ne un se kahā, “maiṅ allāh kā ḵẖauf māntā hūṅ, is liye tum ko ek shart par jītā chhoṛūṅgā. 19agar tum vāqaī sharīf log ho to aisā karo ki tum meṅ se ek yahāṅ qaidḵẖāne meṅ rahe jabki bāqī sab anāj le kar apne bhūke ghar vāloṅ ke pās vāpas jāeṅ. 20lekin lāzim hai ki tum apne sab se chhoṭe bhāī ko mere pās le āo. sirf is se tumhārī bāteṅ sacch sābit hoṅgī aur tum maut se bach jāoge.”
yūsuf ke bhāī rāzī ho gae. 21vah āpas meṅ kahane lage, “beshak yah hamāre apne bhāī par zulm kī sazā hai. jab vah iltijā kar rahā thā ki mujh par raham kareṅ to ham ne us kī baṛī musībat dekh kar bhī us kī na sunī. is liye yah musībat ham par ā gaī hai.” 22aur rūbin ne kahā, “kyā maiṅ ne nahīṅ kahā thā ki laṛke par zulm mat karo, lekin tum ne merī ek na mānī. ab us kī maut kā hisāb-kitāb kiyā jā rahā hai.”
23unheṅ mālūm nahīṅ thā ki yūsuf hamārī bāteṅ samajh saktā hai, kyūṅki vah mutarjim kī mārifat un se bāt kartā thā. 24yah bāteṅ sun kar vah unheṅ chhoṛ kar rone lagā. phir vah saṁbhal kar vāpas āyā. us ne shamāūn ko chun kar use un ke sāmne hī bāṅdh liyā.
yūsuf ke bhāī kan’ān vāpas jāte haiṅ
25yūsuf ne hukm diyā ki mulāzim un kī boriyāṅ anāj se bhar kar har ek bhāī ke paise us kī borī meṅ vāpas rakh deṅ aur unheṅ safar ke liye khānā bhī deṅ. unhoṅ ne aisā hī kiyā. 26phir yūsuf ke bhāī apne gadhoṅ par anāj lād kar ravānā ho gae.
27jab vah rāt ke liye kisī jagah par ṭhahare to ek bhāī ne apne gadhe ke liye chārā nikālne kī ġaraz se apnī borī kholī to dekhā ki borī ke muṅh meṅ us ke paise paṛe haiṅ. 28us ne apne bhāiyoṅ se kahā, “mere paise vāpas kar die gae haiṅ! vah merī borī meṅ haiṅ.” yah dekh kar un ke hosh uṛ gae. kāṁpte hue vah ek dūsre ko dekhne aur kahane lage, “yah kyā hai jo allāh ne hamāre sāth kiyā hai?”
29mulk-e-kan’ān meṅ apne bāp ke pās pahuṅch kar unhoṅ ne use sab kuchh sunāyā jo un ke sāth huā thā. unhoṅ ne kahā, 30“us mulk ke mālik ne baṛī saḵẖtī se hamāre sāth bāt kī. us ne hameṅ jāsūs qarār diyā. 31lekin ham ne us se kahā, ‘ham jāsūs nahīṅ balki sharīf log haiṅ. 32ham bārah bhāī haiṅ, ek hī bāp ke beṭe. ek to mar gayā jabki sab se chhoṭā bhāī is vaqt kan’ān meṅ bāp ke pās hai.’ 33phir us mulk ke mālik ne ham se kahā, ‘is se mujhe patā chalegā ki tum sharīf log ho ki ek bhāī ko mere pās chhoṛ do aur apne bhūke ghar vāloṅ ke liye ḵẖurāk le kar chale jāo. 34lekin apne sab se chhoṭe bhāī ko mere pās le āo tāki mujhe mālūm ho jāe ki tum jāsūs nahīṅ balki sharīf log ho. phir maiṅ tum ko tumhārā bhāī vāpas kar dūṅgā aur tum is mulk meṅ āzādī se tijārat kar sakoge’.”
35unhoṅ ne apnī boriyoṅ se anāj nikāl diyā to dekhā ki har ek kī borī meṅ us ke paisoṅ kī thailī rakhī huī hai. yah paise dekh kar vah ḵẖud aur un kā bāp ḍar gae. 36un ke bāp ne un se kahā, “tum ne mujhe apne bacchoṅ se maharūm kar diyā hai. yūsuf nahīṅ rahā, shamāūn bhī nahīṅ rahā aur ab tum binyamīn ko bhī mujh se chhīnnā chāhate ho. sab kuchh mere ḵẖilāf hai.” 37phir rūbin bol uṭhā, “agar maiṅ use salāmatī se āp ke pās vāpas na pahuṅchāūṅ to āp mere do beṭoṅ ko sazā-e-maut de sakte haiṅ. use mere sapurd kareṅ to maiṅ use vāpas le āūṅgā.” 38lekin yāqūb ne kahā, “merā beṭā tumhāre sāth jāne kā nahīṅ. kyūṅki us kā bhāī mar gayā hai aur vah akelā hī rah gayā hai. agar us ko rāste meṅ jānī nuqsān pahuṅche to tum mujh būṛhe ko ġam ke māre pātāl meṅ pahuṅchāoge.”