Yūhannā 17
īsā apne shāgirdoṅ ke liye duā kartā hai
1yah kah kar īsā ne apnī nazar āsmān kī taraf uṭhāī aur duā kī, “ai bāp, vaqt ā gayā hai. apne farzand ko jalāl de tāki farzand tujhe jalāl de. 2kyūṅki tū ne use tamām insānoṅ par iḵẖtiyār diyā hai tāki vah un sab ko abdī zindagī de jo tū ne use die haiṅ. 3aur abdī zindagī yah hai ki vah tujhe jān leṅ jo vāhid aur sacchā ḵẖudā hai aur īsā masīh ko bhī jān leṅ jise tū ne bhejā hai. 4maiṅ ne tujhe zamīn par jalāl diyā aur us kām kī takmīl kī jis kī zimmādārī tū ne mujhe dī thī. 5aur ab mujhe apne huzūr jalāl de, ai bāp, vahī jalāl jo maiṅ duniyā kī taḵẖlīq se peshtar tere huzūr rakhtā thā.
6maiṅ ne terā nām un logoṅ par zāhir kiyā jinheṅ tū ne duniyā se alag karke mujhe diyā hai. vah tere hī the. tū ne unheṅ mujhe diyā aur unhoṅ ne tere kalām ke mutābiq zindagī guzārī hai. 7ab unhoṅ ne jān liyā hai ki jo kuchh bhī tū ne mujhe diyā hai vah terī taraf se hai. 8kyūṅki jo bāteṅ tū ne mujhe dīṅ maiṅ ne unheṅ dī haiṅ. natīje meṅ unhoṅ ne yah bāteṅ qabūl karke haqīqī taur par jān liyā ki maiṅ tujh meṅ se nikal kar āyā hūṅ. sāth sāth vah īmān bhī lāe ki tū ne mujhe bhejā hai.
9maiṅ un ke liye duā kartā hūṅ, duniyā ke liye nahīṅ balki un ke liye jinheṅ tū ne mujhe diyā hai, kyūṅki vah tere hī haiṅ. 10jo bhī merā hai vah terā hai aur jo terā hai vah merā hai. chunāṅche mujhe un meṅ jalāl milā hai. 11ab se maiṅ duniyā meṅ nahīṅ hūṅgā. lekin yah duniyā meṅ rah gae haiṅ jabki maiṅ tere pās ā rahā hūṅ. quddūs bāp, apne nām meṅ unheṅ mahfūz rakh, us nām meṅ jo tū ne mujhe diyā hai, tāki vah ek hoṅ jaise ham ek haiṅ. 12jitnī der maiṅ un ke sāth rahā maiṅ ne unheṅ tere nām meṅ mahfūz rakhā, usī nām meṅ jo tū ne mujhe diyā thā. maiṅ ne yūṅ un kī nigahbānī kī ki un meṅ se ek bhī halāk nahīṅ huā sivā-e-halākat ke farzand ke. yūṅ kalām kī peshgoī pūrī huī. 13ab to maiṅ tere pās ā rahā hūṅ. lekin maiṅ duniyā meṅ hote hue yah bayān kar rahā hūṅ tāki un ke dil merī ḵẖushī se bhar kar chhalak uṭheṅ. 14maiṅ ne unheṅ terā kalām diyā hai aur duniyā ne un se dushmanī rakhī, kyūṅki yah duniyā ke nahīṅ haiṅ, jis tarah maiṅ bhī duniyā kā nahīṅ hūṅ. 15merī duā yah nahīṅ hai ki tū unheṅ duniyā se uṭhā le balki yah ki unheṅ iblīs se mahfūz rakhe. 16vah duniyā ke nahīṅ haiṅ jis tarah maiṅ bhī duniyā kā nahīṅ hūṅ. 17unheṅ sacchāī ke vasīle se maḵẖsūs-o-muqaddas kar. terā kalām hī sacchāī hai. 18jis tarah tū ne mujhe duniyā meṅ bhejā hai usī tarah maiṅ ne bhī unheṅ duniyā meṅ bhejā hai. 19un kī ḵẖātir maiṅ apne āp ko maḵẖsūs kartā hūṅ, tāki unheṅ bhī sacchāī ke vasīle se maḵẖsūs-o-muqaddas kiyā jāe.
20merī duā na sirf in hī ke liye hai, balki un sab ke liye bhī jo in kā paiġām sun kar mujh par īmān lāeṅge 21tāki sab ek hoṅ. jis tarah tū ai bāp, mujh meṅ hai aur maiṅ tujh meṅ hūṅ usī tarah vah bhī ham meṅ hoṅ tāki duniyā yaqīn kare ki tū ne mujhe bhejā hai. 22maiṅ ne unheṅ vah jalāl diyā hai jo tū ne mujhe diyā hai tāki vah ek hoṅ jis tarah ham ek haiṅ, 23maiṅ un meṅ aur tū mujh meṅ. vah kāmil taur par ek hoṅ tāki duniyā jān le ki tū ne mujhe bhejā aur ki tū ne un se muhabbat rakhī hai jis tarah mujh se rakhī hai.
24ai bāp, maiṅ chāhatā hūṅ ki jo tū ne mujhe die haiṅ vah bhī mere sāth hoṅ, vahāṅ jahāṅ maiṅ hūṅ, ki vah mere jalāl ko dekheṅ, vah jalāl jo tū ne is liye mujhe diyā hai ki tū ne mujhe duniyā kī taḵẖlīq se peshtar piyār kiyā hai. 25ai rāst bāp, duniyā tujhe nahīṅ jāntī, lekin maiṅ tujhe jāntā hūṅ. aur yah shāgird jānte haiṅ ki tū ne mujhe bhejā hai. 26maiṅ ne terā nām un par zāhir kiyā aur ise zāhir kartā rahūṅgā tāki terī mujh se muhabbat un meṅ ho aur maiṅ un meṅ hūṅ.”