Malāqī 3
1rabb-ul-afwāj javāb meṅ farmātā hai, “dekh, maiṅ apne paiġambar ko bhej detā hūṅ jo mere āge āge chal kar merā rāstā tayyār karegā. tab jis rabb ko tum talāsh kar rahe ho vah achānak apne ghar meṅ ā maujūd hogā. hāṅ, ahd kā paiġambar jis kī tum shiddat se ārzū karte ho vah āne vālā hai!”
2lekin jab vah āe to kaun yah bardāsht kar sakegā? kaun qāim rah sakegā jab vah ham par zāhir ho jāegā? vah to dhāt ḍhālne vāle kī āg yā dhobī ke tez sābun kī mānind hogā. 3vah baiṭh kar chāṅdī ko pighlā kar pāk-sāf karegā. jis tarah sone-chāṅdī ko pighlā kar pāk-sāf kiyā jātā hai usī tarah vah lāvī ke qabīle ko pāk-sāf karegā. tab vah rabb ko rāst qurbāniyāṅ pesh kareṅge. 4phir yahūdāh aur yarūshalam kī qurbāniyāṅ qadīm zamāne kī tarah dubārā rabb ko qabūl hoṅgī.
5rabb-ul-afwāj farmātā hai, “maiṅ tumhārī adālat karne ke liye tumhāre pās āūṅgā. jald hī maiṅ un ke ḵẖilāf gavāhī dūṅgā jo merā ḵẖauf nahīṅ mānte, jo jādūgar aur zinākār haiṅ, jo jhūṭī qasam khāte, mazdūroṅ kā haq mārte, bevāoṅ aur yatīmoṅ par zulm karte aur ajnabiyoṅ kā haq mārte haiṅ.
tum allāh ko dhokā dete ho
6maiṅ, rabb tabdīl nahīṅ hotā, lekin tum ab tak yāqūb kī aulād rahe ho. 7apne bāpdādā ke zamāne se le kar āj tak tum ne mere ahkām se dūr rah kar un par dhyān nahīṅ diyā. rabb-ul-afwāj farmātā hai ki mere pās vāpas āo! tab maiṅ bhī tumhāre pās vāpas āūṅgā.
lekin tum etirāz karte ho, ‘ham kyūṅ vāpas āeṅ, ham se kyā sarzad huā hai?’ 8kyā munāsib hai ki insān allāh ko ṭhage? hargiz nahīṅ! lekin tum log yahī kuchh kar rahe ho. tum pūchhte ho, ‘ham kis tarah tujhe ṭhagte haiṅ?’ is meṅ ki tum mujhe apnī paidāvār kā dasvāṅ hissā nahīṅ dete. nīz, tum imāmoṅ ko qurbāniyoṅ kā vah hissā nahīṅ dete jo un kā haq bantā hai. 9pūrī qaum mujhe ṭhagtī rahatī hai, is liye maiṅ ne tum par lānat bhejī hai.”
10rabb-ul-afwāj farmātā hai, “mere ghar ke godām meṅ apnī paidāvār kā pūrā dasvāṅ hissā jamā karo tāki is meṅ ḵẖurāk dastayāb ho. mujhe is meṅ āzmā kar dekho ki maiṅ apne vāde ko pūrā kartā hūṅ ki nahīṅ. kyūṅki maiṅ tum se vādā kartā hūṅ ki javāb meṅ maiṅ āsmān ke darīche khol kar tum par hadd se ziyādā barkat barsā dūṅgā.” 11rabb-ul-afwāj farmātā hai, “maiṅ kīṛoṅ ko tumhārī fasloṅ se dūr rakhūṅgā tāki tumhāre khetoṅ kī paidāvār aur tumhāre aṅgūr ḵẖarāb na ho jāeṅ balki pak jāeṅ. 12tab tumhārā mulk itnā rāhatabaḵẖsh hogā ki tamām aqvām tumheṅ mubārak kaheṅgī.” yah rabb-ul-afwāj kā farmān hai.
jis din allāh faislā karegā
13rabb farmātā hai, “tum mere bāre meṅ kufr bakte ho. tum kahate ho, ‘ham kyūṅkar kufr bakte haiṅ?’ 14is meṅ ki tum kahate ho, ‘allāh kī ḵẖidmat karnā abas hai. kyūṅki rabb-ul-afwāj kī hidāyāt par dhyān dene aur muṅh laṭkā kar us ke huzūr phirne se hameṅ kyā fāidā huā hai? 15chunāṅche gustāḵẖ logoṅ ko mubārak ho, kyūṅki bedīn phalte phūlte aur allāh ko āzmāne vāle hī bache rahate haiṅ’.”
16lekin phir rabb kā ḵẖauf mānne vāle āpas meṅ bāt karne lage, aur rabb ne ġaur se un kī sunī. us ke huzūr yādgārī kī kitāb likhī gaī jis meṅ un ke nām darj haiṅ jo rabb kā ḵẖauf mānte aur us ke nām kā ehatirām karte haiṅ. 17rabb-ul-afwāj farmātā hai, “jis din maiṅ harkat meṅ āūṅgā us din vah merī ḵẖās milkiyat hoṅge. maiṅ un par yūṅ raham karūṅgā, jis tarah bāp apne us beṭe par taras khātā hai jo us kī ḵẖidmat kartā hai. 18us vaqt tumheṅ rāstbāz aur bedīn kā farq dubārā nazar āegā. sāf zāhir ho jāegā ki allāh kī ḵẖidmat karne vāloṅ aur dūsroṅ meṅ kyā farq hai.”