Marqus 11
yarūshalam meṅ īsā kā purjosh istiqbāl
1vah yarūshalam ke qarīb bait-fage aur bait-aniyāh pahuṅchne lage. yah gāoṅ zaitūn ke pahāṛ par vāqe the. īsā ne apne shāgirdoṅ meṅ se do ko bhejā 2aur kahā, “sāmne vāle gāoṅ meṅ jāo. vahāṅ tum ek javān gadhā dekhoge. vah baṅdhā huā hogā aur ab tak koī bhī us par savār nahīṅ huā hai. use khol kar yahāṅ le āo. 3agar koī pūchhe ki yah kyā kar rahe ho to use batā denā, ‘ḵẖudāvand ko is kī zarūrat hai. vah jald hī ise vāpas bhej deṅge’.”
4donoṅ shāgird vahāṅ gae to ek javān gadhā dekhā jo bāhar galī meṅ kisī darvāze ke sāth baṅdhā huā thā. jab vah us kī rassī kholne lage 5to vahāṅ khaṛe kuchh logoṅ ne pūchhā, “tum yah kyā kar rahe ho? javān gadhe ko kyūṅ khol rahe ho?”
6unhoṅ ne javāb meṅ vah kuchh batā diyā jo īsā ne unheṅ kahā thā. is par logoṅ ne unheṅ kholne diyā. 7vah javān gadhe ko īsā ke pās le āe aur apne kapṛe us par rakh die. phir īsā us par savār huā. 8jab vah chal paṛā to bahut se logoṅ ne us ke āge āge rāste meṅ apne kapṛe bichhā die. bāz ne harī shāḵẖeṅ bhī us ke āge bichhā dīṅ jo unhoṅ ne khetoṅ ke daraḵẖtoṅ se kāṭ lī thīṅ. 9log īsā ke āge aur pīchhe chal rahe the aur chillā chillā kar nāre lagā rahe the,
“hoshānā [a] hoshānā (ibrānī : meharbānī karke hameṅ bachā). yahāṅ is meṅ hamd-o-sanā kā unsur bhī pāyā jātā hai. !
mubārak hai vah jo rabb ke nām se ātā hai. 10mubārak hai hamāre bāp dāūd kī bādshāhī jo ā rahī hai.
āsmān kī bulandiyoṅ par hoshānā [b] hoshānā (ibrānī : meharbānī karke hameṅ bachā). yahāṅ is meṅ hamd-o-sanā kā unsur bhī pāyā jātā hai. .”
11yūṅ īsā yarūshalam meṅ dāḵẖil huā. vah bait-ul-muqaddas meṅ gayā aur apne ird-gird nazar dauṛā kar sab kuchh dekhne ke bād chalā gayā. chūṅki shām kā pichhlā vaqt thā is liye vah bārah shāgirdoṅ samet shahar se nikal kar bait-aniyāh vāpas gayā.
anjīr ke daraḵẖt par lānat
12agle din jab vah bait-aniyāh se nikal rahe the to īsā ko bhūk lagī. 13us ne kuchh fāsile par anjīr kā ek daraḵẖt dekhā jis par patte the. is liye vah yah dekhne ke liye us ke pās gayā ki āyā koī phal lagā hai yā nahīṅ. lekin jab vah vahāṅ pahuṅchā to dekhā ki patte hī patte haiṅ. vajah yah thī ki anjīr kā mausam nahīṅ thā. 14is par īsā ne daraḵẖt se kahā, “ab se hameshā tak tujh se phal khāyā na jā sake!” us ke shāgirdoṅ ne us kī yah bāt sun lī.
īsā bait-ul-muqaddas meṅ jātā hai
15vah yarūshalam pahuṅch gae. aur īsā bait-ul-muqaddas meṅ jā kar unheṅ nikālne lagā jo vahāṅ qurbāniyoṅ ke liye darkār chīzoṅ kī ḵẖarīd-o-faroḵẖt kar rahe the. us ne sikkoṅ kā tabādlā karne vāloṅ kī mezeṅ aur kabūtar bechane vāloṅ kī kursiyāṅ ulaṭ dīṅ 16aur jo tijārtī māl le kar bait-ul-muqaddas ke sahanoṅ meṅ se guzar rahe the unheṅ rok liyā. 17tālīm de kar us ne kahā, “kyā kalām-e-muqaddas meṅ nahīṅ likhā hai, ‘merā ghar tamām qaumoṅ ke liye duā kā ghar kahalāegā’? lekin tum ne use ḍākuoṅ ke aḍḍe meṅ badal diyā hai.”
18rāhanumā imāmoṅ aur sharīat ke ulmā ne jab yah sunā to use qatl karne kā mauqā ḍhūṅḍne lage. kyūṅki vah us se ḍarte the is liye ki pūrā hujūm us kī tālīm se nihāyat hairān thā.
19jab shām huī to īsā aur us ke shāgird shahar se nikal gae.
anjīr ke daraḵẖt se sabaq
20agle din vah subah-savere anjīr ke us daraḵẖt ke pās se guzre jis par īsā ne lānat bhejī thī. jab unhoṅ ne us par ġaur kiyā to mālūm huā ki vah jaṛoṅ tak sūkh gayā hai. 21tab patras ko vah bāt yād āī jo īsā ne kal anjīr ke daraḵẖt se kī thī. us ne kahā, “ustād, yah dekheṅ! anjīr ke jis daraḵẖt par āp ne lānat bhejī thī vah sūkh gayā hai.”
22īsā ne javāb diyā, “allāh par īmān rakho. 23maiṅ tum ko sacch batātā hūṅ ki agar koī is pahāṛ se kahe, ‘uṭh, apne āp ko samundar meṅ girā de’ to yah ho jāegā. shart sirf yah hai ki vah shak na kare balki īmān rakhe ki jo kuchh us ne kahā hai vah us ke liye ho jāegā. 24is liye maiṅ tum ko batātā hūṅ, jab bhī tum duā karke kuchh māṅgte ho to īmān rakho ki tum ko mil gayā hai. phir vah tumheṅ zarūr mil jāegā. 25aur jab tum khaṛe ho kar duā karte ho to agar tumheṅ kisī se shikāyat ho to pahale use muāf karo tāki āsmān par tumhārā bāp bhī tumhāre gunāhoṅ ko muāf kare. 26[aur agar tum muāf na karo to tumhārā āsmānī bāp tumhāre gunāh bhī muāf nahīṅ karegā.]”
kis ne īsā ko iḵẖtiyār diyā?
27vah ek aur dafā yarūshalam pahuṅch gae. aur jab īsā bait-ul-muqaddas meṅ phir rahā thā to rāhanumā imām, sharīat ke ulmā aur buzurg us ke pās āe. 28unhoṅ ne pūchhā, “āp yah sab kuchh kis iḵẖtiyār se kar rahe haiṅ? kis ne āp ko yah karne kā iḵẖtiyār diyā hai?”
29īsā ne javāb diyā, “merā bhī tum se ek savāl hai. is kā javāb do to phir tum ko batā dūṅgā ki maiṅ yah kis iḵẖtiyār se kar rahā hūṅ. 30mujhe batāo, kyā yahayā kā baptismā āsmānī thā yā insānī?”
31vah āpas meṅ bahs karne lage, “agar ham kaheṅ ‘āsmānī’ to vah pūchhegā, ‘to phir tum us par īmān kyūṅ na lāe?’ 32lekin ham kaise kah sakte haiṅ ki vah insānī thā?” vajah yah thī ki vah ām logoṅ se ḍarte the, kyūṅki sab mānte the ki yahayā vāqaī nabī thā. 33chunāṅche unhoṅ ne javāb diyā, “ham nahīṅ jānte.”
īsā ne kahā, “to phir maiṅ bhī tum ko nahīṅ batātā ki maiṅ yah sab kuchh kis iḵẖtiyār se kar rahā hūṅ.”