Gintī 18
imāmoṅ aur lāviyoṅ kī zimmādāriyāṅ
1rabb ne hārūn se kahā, “maqdis terī, tere beṭoṅ aur lāvī ke qabīle kī zimmādārī hai. agar is meṅ koī ġaltī ho jāe to tum qusūrvār ṭhaharoge. isī tarah imāmoṅ kī ḵẖidmat sirf terī aur tere beṭoṅ kī zimmādārī hai. agar is meṅ koī ġaltī ho jāe to tū aur tere beṭe qusūrvār ṭhahareṅge. 2apne qabīle lāvī ke bāqī ādmiyoṅ ko bhī mere qarīb āne de. vah tere sāth mil kar yūṅ hissā leṅ ki vah terī aur tere beṭoṅ kī ḵẖidmat kareṅ jab tum ḵẖaime ke sāmne apnī zimmādāriyāṅ nibhāoge. 3terī ḵẖidmat aur ḵẖaime meṅ ḵẖidmat un kī zimmādārī hai. lekin vah ḵẖaime ke maḵẖsūs-o-muqaddas sāmān aur qurbāngāh ke qarīb na jāeṅ, varnā na sirf vah balki tū bhī halāk ho jāegā. 4yūṅ vah tere sāth mil kar mulāqāt ke ḵẖaime ke pūre kām meṅ hissā leṅ. lekin kisī aur ko aisā karne kī ijāzat nahīṅ hai. 5sirf tū aur tere beṭe maqdis aur qurbāngāh kī dekh-bhāl kareṅ tāki merā ġazab dubārā isrāīliyoṅ par na bhaṛke. 6maiṅ hī ne isrāīliyoṅ meṅ se tere bhāiyoṅ yānī lāviyoṅ ko chun kar tujhe tuhfe ke taur par diyā hai. vah rabb ke liye maḵẖsūs haiṅ tāki ḵẖaime meṅ ḵẖidmat kareṅ. 7lekin sirf tū aur tere beṭe imām kī ḵẖidmat sar’anjām deṅ. maiṅ tumheṅ imām kā uhdā tuhfe ke taur par detā hūṅ. koī aur qurbāngāh aur muqaddas chīzoṅ ke nazdīk na āe, varnā use sazā-e-maut dī jāe.”
imāmoṅ kā hissā
8rabb ne hārūn se kahā, “maiṅ ne ḵẖud muqarrar kiyā hai ki tamām uṭhāne vālī qurbāniyāṅ terā hissā hoṅ. yah hameshā tak qurbāniyoṅ meṅ se terā aur terī aulād kā hissā haiṅ. 9tumheṅ muqaddastarīn qurbāniyoṅ kā vah hissā milnā hai jo jalāyā nahīṅ jātā. hāṅ, tujhe aur tere beṭoṅ ko vahī hissā milnā hai, ḵẖwāh vah mujhe ġallā kī nazreṅ, gunāh kī qurbāniyāṅ yā qusūr kī qurbāniyāṅ pesh kareṅ. 10use muqaddas jagah par khānā. har mard use khā saktā hai. ḵẖayāl rakh ki vah maḵẖsūs-o-muqaddas hai.
11maiṅ ne muqarrar kiyā hai ki tamām hilāne vālī qurbāniyoṅ kā uṭhāyā huā hissā terā hai. yah hameshā ke liye tere aur tere beṭe-beṭiyoṅ kā hissā hai. tere gharāne kā har fard use khā saktā hai. shart yah hai ki vah pāk ho. 12jab log rabb ko apnī fasloṅ kā pahalā phal pesh kareṅge to vah terā hī hissā hogā. maiṅ tujhe zaitūn ke tel, naī mai aur anāj kā behtarīn hissā detā hūṅ. 13fasloṅ kā jo bhī pahalā phal vah rabb ko pesh kareṅge vah terā hī hogā. tere gharāne kā har pāk fard use khā saktā hai. 14isrāīl meṅ jo bhī chīz rabb ke liye maḵẖsūs-o-muqaddas kī gaī hai vah terī hogī. 15har insān aur har haivān kā jo pahalauṭhā rabb ko pesh kiyā jātā hai vah terā hī hai. lekin lāzim hai ki tū har insān aur har nāpāk jānvar ke pahalauṭhe kā fidyā de kar use chhuṛāe.
16jab vah ek māh ke haiṅ to un ke ivz chāṅdī ke pāṅch sikke denā. (har sikke kā vazan maqdis ke bāṭoṅ ke mutābiq 11 grām ho). 17lekin gāy-bailoṅ aur bheṛ-bakriyoṅ ke pahale bacchoṅ kā fidyā yānī muāvazā na denā. vah maḵẖsūs-o-muqaddas haiṅ. un kā ḵẖūn qurbāngāh par chhiṛak denā aur un kī charbī jalā denā. aisī qurbānī rabb ko pasand hogī. 18un kā gosht vaise hī tumhāre liye ho, jaise hilāne vālī qurbānī kā sīnā aur dahanī rān bhī tumhāre liye haiṅ.
19muqaddas qurbāniyoṅ meṅ se tamām uṭhāne vālī qurbāniyāṅ terā aur tere beṭe-beṭiyoṅ kā hissā haiṅ. maiṅ ne use hameshā ke liye tujhe diyā hai. yah namak kā dāimī ahd hai jo maiṅ ne tere aur terī aulād ke sāth qāim kiyā hai.”
lāviyoṅ kā hissā
20rabb ne hārūn se kahā, “tū mīrās meṅ zamīn nahīṅ pāegā. isrāīl meṅ tujhe koī hissā nahīṅ diyā jāegā, kyūṅki isrāīliyoṅ ke darmiyān maiṅ hī terā hissā aur terī mīrās hūṅ. 21apnī paidāvār kā jo dasvāṅ hissā isrāīlī mujhe dete haiṅ vah maiṅ lāviyoṅ ko detā hūṅ. yah un kī virāsat hai, jo unheṅ mulāqāt ke ḵẖaime meṅ ḵẖidmat karne ke badle meṅ miltī hai. 22ab se isrāīlī mulāqāt ke ḵẖaime ke qarīb na āeṅ, varnā unheṅ apnī ḵẖatā kā natījā bardāsht karnā paṛegā aur vah halāk ho jāeṅge. 23sirf lāvī mulāqāt ke ḵẖaime meṅ ḵẖidmat kareṅ. agar is meṅ koī ġaltī ho jāe to vahī qusūrvār ṭhahareṅge. yah ek dāimī usūl hai. unheṅ isrāīl meṅ mīrās meṅ zamīn nahīṅ milegī. 24kyūṅki maiṅ ne unheṅ vahī dasvāṅ hissā mīrās ke taur par diyā hai jo isrāīlī mujhe uṭhāne vālī qurbānī ke taur par pesh karte haiṅ. is vajah se maiṅ ne un ke bāre meṅ kahā ki unheṅ bāqī isrāīliyoṅ ke sāth mīrās meṅ zamīn nahīṅ milegī.”
lāviyoṅ kā dasvāṅ hissā
25rabb ne mūsā se kahā, 26“lāviyoṅ ko batānā ki tumheṅ isrāīliyoṅ kī paidāvār kā dasvāṅ hissā milegā. yah rabb kī taraf se tumhārī virāsat hogī. lāzim hai ki tum is kā dasvāṅ hissā rabb ko uṭhāne vālī qurbānī ke taur par pesh karo. 27tumhārī yah qurbānī nae anāj yā nae aṅgūr ke ras kī qurbānī ke barābar qarār dī jāegī. 28is tarah tum bhī rabb ko isrāīliyoṅ kī paidāvār ke dasveṅ hisse meṅ se uṭhāne vālī qurbānī pesh karoge. rabb ke liye yah qurbānī hārūn imām ko denā. 29jo bhī tumheṅ milā hai us meṅ se sab se acchhā aur muqaddas hissā rabb ko denā. 30jab tum is kā sab se acchhā hissā pesh karoge to use nae anāj yā nae aṅgūr ke ras kī qurbānī ke barābar qarār diyā jāegā. 31tum apne gharānoṅ samet is kā bāqī hissā kahīṅ bhī khā sakte ho, kyūṅki yah mulāqāt ke ḵẖaime meṅ tumhārī ḵẖidmat kā ajr hai. 32agar tum ne pahale is kā behtarīn hissā pesh kiyā ho to phir ise khāne meṅ tumhārā koī qusūr nahīṅ hogā. phir isrāīliyoṅ kī maḵẖsūs-o-muqaddas qurbāniyāṅ tum se nāpāk nahīṅ ho jāeṅgī aur tum nahīṅ maroge.”