Zakariyāh 4
pāṅchvīṅ royā : sone kā shamādān aur zaitūn ke daraḵẖt
1jis farishte ne mujh se bāt kī thī vah ab mere pās vāpas āyā. us ne mujhe yūṅ jagā diyā jis tarah gaharī nīṅd sone vāle ko jagāyā jātā hai. 2us ne pūchhā, “tujhe kyā nazar ātā hai?” maiṅ ne javāb diyā, “ḵẖālis sone kā shamādān jis par tel kā piyālā aur sāt charāġ haiṅ. har charāġ ke sāt muṅh haiṅ. 3zaitūn ke do daraḵẖt bhī dikhāī dete haiṅ. ek daraḵẖt tel ke piyāle ke dāīṅ taraf aur dūsrā us ke bāīṅ taraf hai. 4lekin mere āqā, in chīzoṅ kā matlab kyā hai?”
5farishtā bolā, “kyā yah tujhe mālūm nahīṅ?” maiṅ ne javāb diyā, “nahīṅ, mere āqā.”
6farishte ne mujh se kahā, “zarubbābal ke liye rabb kā yah paiġām hai,
‘rab-ul-afwāj farmātā hai ki tū na apnī tāqat, na apnī quvvat se balki mere rūh se hī kāmyāb hogā.’ 7kyā rāste meṅ baṛā pahāṛ hāil hai? zarubbābal ke sāmne vah hamvār maidān ban jāegā. aur jab zarubbābal rabb ke ghar kā āḵẖirī patthar lagāegā to hāzirīn pukār uṭheṅge, ‘mubārak ho! mubārak ho’!”
8rabb kā kalām ek bār phir mujh par nāzil huā, 9“zarubbābal ke hāthoṅ ne is ghar kī bunyād ḍālī, aur usī ke hāth use takmīl tak pahuṅchāeṅge. tab tū jān legā ki rabb-ul-afwāj ne mujhe tumhāre pās bhejā hai. 10go tāmīr ke āġāz meṅ bahut kam nazar ātā hai to bhī us par hiqārat kī nigāh na ḍālo. kyūṅki log ḵẖushī manāeṅge jab zarubbābal ke hāth meṅ sāhūl dekheṅge. (mazkūrā sāt charāġ rabb kī āṅkheṅ haiṅ jo pūrī duniyā kī gasht lagātī rahatī haiṅ).”
11maiṅ ne mazīd pūchhā, “shamādān ke dāeṅ bāeṅ ke zaitūn ke do daraḵẖtoṅ se kyā murād hai? 12yahāṅ sone ke do pāip bhī nazar āte haiṅ jin se zaitūn kā sunaharā tel bah nikaltā hai. zaitūn kī jo do ṭahaniyāṅ un ke sāth haiṅ un kā matlab kyā hai?”
13farishte ne kahā, “kyā tū yah nahīṅ jāntā?” maiṅ bolā, “nahīṅ, mere āqā.” 14tab us ne farmāyā, “yah vah do masah kie hue ādmī haiṅ jo pūrī duniyā ke mālik ke huzūr khaṛe hote haiṅ.”